Pavasara dzejolis

Dzejoļi teicieni , Pavasara dzejolis

Daudz laimes vārda dienā visām Martām!

Skaudrā liesma neapdzisīs,
Degs un degs un naktis gaismos,
Un nav tādas aizmirstības,
Kura spētu Tevi aiznest.


.
.
.
tas,
kurš iet pret patiesību,
vēršas arī pret sevi .
.
.

.



Smieties ir labāk nekā raudāt.
It īpaši tad,
ja nelīdz ne viens,
ne otrs.


Lai,
zaudējot draugu,
mūsu acis nav ne sausas,
ne pārplūst: ir jāraud,
bet nav jāvaimanā.


Kauniņš bija Jānītim,
Mazi nāca Jāņa bērni: Cits penteris,
cits tenteris,
Cits līkām kājiņām.


Kad aiziet varoņi,
uz arēnas iznāk klauni.


Kad esi laimīgs,
neesi pašpārliecināts,
nokļuvis nelaimē nezaudē pašpārliecību.


Lai cik varenas,
lai cik dzīvīgas arī būtu dzimumdzīves
dziņas,
kas vīrieti un sievieti,
kā visu dzīvo radību
ierauj nemitīgā,
neapturamā straumē,
taču cilvēkā iemājo
arī cits pirmspēks,
un vienīgi cilvēkā pārējo būtņu vidū,

un tas nav viennozīmīgs ne ar instinktu varu,
ne ar
dzimumu savādībām,
bet tas sakņojas cilvēciskumā,

personiskās simpātijās,
.
.
.
.
Dziņu bads netiecas pēc
vienreizējas un neatkārtojamas personības,
bet pēc
anonīmas būtnes,
pēc pretēja dzimuma un tas uzskatāms kā
pretstats mīlestībai,
kas izredzēto,
nesamaināmo partneri
apliecina kā pašvērtību.
Dziņa par sevi tiecas pēc
apmierinājuma un partneri pārvērš par šī mērķa līdzekli,

par tukšu čaulu,
tiklīdz šis mērķis ir sasniegts.



Patmīla nepelna tik daudz nosodījuma,
cik pašcieņas
trūkums.



"Nothing in fine print is ever good news.
"


Parasti cilvēki rūpējas par to,
lai īsinātu laiku,
bet kam ir kāds talants - lai izmantotu laiku.


Protams,
bez ziediem es varētu iztikt,
bet tie man palīdz
saglabāt cieņu pašam pret sevi,
jo tie apliecina,
ka es
pilnībā neesmu ikdienas rūpju sasaistīts.
Tie - manas
brīvības apliecinājums.



Bagātība - grēks dieva priekšā,
nabadzība - cilvēku.


Domā tikai labas domas! Atkārto pie sevis: ''Es varu! Es varu!'' - līdz izgaisīs visas bailes.


Nākotnes progress - samērā ar pavairotām prasībām - iespējams tikai darba ražīguma pacelšanā.
Kapitālisms cenšas to panākt tik ar tehnikas un darba spaidu palīdzību un nonāk pie katastrofas.
Jo šie abi līdzekļi ir mehāniski,
tātad pret dzīvību negatīvi un nāvējoši.
- Un darba pamats ir ne mehānisks,
bet organisks,
t.
i.
,
dzīvais darba spēks,
cilvēks.
Bet pacelt šo dzīvo darba spēku kapitālisms nespēj,
jo tad viņš nevarētu to izmantot un tā iznīcinātu pats sevi.
Še ir kapitālisma traģika.


Vienu olu divreiz neizperēsi.