Pavasara dzejolis

Dzejoļi teicieni , Pavasara dzejolis

Kā ēņģeļu asaras baltas,
Sniegs pasaules acīs kad kūst,
Lai ziemas saulgriežu zvaigznes,
Ikvienam nes debesu gaismu,
Pār nedienu rūgtuma ēnām,
Lai rītausmas svētība plūst.


Uz vada sēž divas bezdelīgas: - Laikam lietus būs .
.
.
- Kāpēc tu tā domā? - Kaut kā cilvēki sākuši uz mums skatīties.


Visbagātākais ir tas,
kura priekiem vajag vismazāk naudas.


Kura loba saimineica,
Tei aiz vōrtu aiztecēja; Kura kaida snaudaleņa,
Tei īleida aizceplī.


Augstvērtīgs izpildījums atkarīgs no labām attiecībām ar priekšnieku.


Jo tā plata dadža lapa,
Jo es minu kājiņām; Jo tā barga Jāņu māte,
Jo es viņu aplīgoju.


Kas atver savu maku nelaimīgajiem,
tas tajā ievieto
patīkamas atmiņas.



Cik daudzreiz lielos zagļus neaiztiek,
bet mazos ķer un važās liek!


Lai sekmīgi darbotos,
jāzina,
kas tu esi un kāpēc tā domā un jūti.


IEGĀJIS Iegājis Vientulības pilī un visus kaktiņus pārbaudījis,
un smieklīgi siltos akmens purnus bargajiem lauvām noglaudījis,
es cienīgi apsēžos zālē pie galda un sirdīgi veros,
cik vakars ir zils.
Te neapkalpo.
Te tāda pils.
Gar sienām aug lipīgi marmora augi,
kas visādus kukaiņus pievilina,
un aprītais taurenis akmeņu mutē ir vientuļš kā es.
Es paceļu iedomāto kausu un dzeru līdz pusei,
tad izmetu sausu un pieceļos atkal kur iet.
Bet zāle jau bezgalīga.
Līdz durvīm dzīvam vairs neaiziet.


Ja stingrība arī dziedē nevēlamu tieksmi,
tad bieži
rezultāts tiek panākts uz citas kaites - dvēseles
bezjūtīguma - izraisīšanas rēķina.



Kaut mazliet sāp,
bet gads ir garām.
Un tomēr gaiši - Jaunais nāk.
Lai bēdas ātri steidzas projām,
Lai sirds ik dienas līksmot māk.


Pret baudu ir cīnīties grūtāk nekā pret dusmām.


Katrs sadzird tikai to,
ko saprot.


Kur tie citi,
tur es ar.


Laimīgam ir viegli pamācīt nelaimīgo.


Ja eņģeļi būtu asprātīgi,
es ticētu sātana sakāvei.