Pavasara dzejolis

Dzejoļi teicieni , Pavasara dzejolis

Найти судьбу в весёлом хороводе Пытаются веками латыши.
Лигует Латвия.
На воле,
на природе.
Конец работе ! Праздновать спеши !


- Palasi dzejoļus.
.
.
Tu lasīji,
un mums tā bija mācība par pasauli,
par dzīvi; mācība,
ko smēlāmies nevis no dzejnieka,
bet gan no tavas gudrības.
Un mīlētāju bēdas un karalieņu asaras ieguva apskaidrotu mieru.
Cilvēki mira aiz mīlestības,
bet tava balss skanēja tik rāmi.
.
.


Tieši uz iracionālismu,
nevis racionālismu,
gulstas
atbildība par visām starpnacionālā naida un agresivitātes
izpausmēm.



Vislabākās ir tās grāmatas,
par kurām lasītāji domā,
ka viņi būtu varējuši tās uzrakstīt paši.


Izdevīgāk ieguldīt vienu dolāru presē nekā desmit dolārus ieročos: ieroči var klusēt,
taču prese no rīta līdz naktij neaizvērs muti.



Tie cilvēki,
kuri paši vismazāk izpilda likumus,
tie tos prasa visvairāk no citiem.



Jaunais mācītājs jautā draudzes vecākajai: - Kā jums patīk mani sprediķi? - Lieliski! Apburoši! Varētu teikt,
ka mēs,
kamēr jūs nebijāt mūsu draudzē,
par grēku neko nezinājām!


Kas vēl var apmierināt dvēseli,
ja ne iespēja būt brīvam
un nevienam nepiederēt.



Vienīgā ideja,
ko cilvēks var saistīt ar Dieva vārdu,
ir
pirmcēloņa,
visu lietu cēloņa,
ideja.
Lai arī cik grūti
būtu cilvēkam izprast,
kas ir pirmcēlonis,
viņš tic tā
esamībai,
jo tādam neticēt būtu desmitreiz grūtāk.

Neaprakstāmi grūti ir aptvert,
ka izplatījumam nav gala,

bet vēl grūtāk - tā galīgumu.
Pāri cilvēka spēkiem ir
izprast mūžīgo laika tecējumu,
bet vēl neiespējamāk to,
ka
pienāks laiks,
kad laika nebūs.



Kad izlasīju par dzeršanas kaitīgumu,
es atmetu.
.
.
lasīšanu.


Svētlaime ir dzīves jēga un nolūks,
tā ir cilvēka eksistences mērķis un piepildījums.



Tie,
kuri grēko,
nespēj noslēpties no dieva acs un pat
nespēj noslēpt no viņa savas domas.



Lai iet lēni,
ja vien labi velk,
- tas allaž labāk nekā otrādi.


Pateicība - tas ir smags slogs mūsu nepilnīgajai dabai.



Tā aiziet,
kā tu gāji,
Viss gudrības un domas apstarots,
Līdz mirklim pēdējam,
Kad roka darbā nepiekūst.
Ai,
nežēlīgā,
netaisnīgā daba,
Ko ziedi līdz Un augļu dāsnums,
tevis dots,
Ja vētru brāzmā Kokam jānolūst.
.
.


Smaids ir dvēseles skūpsts.


Aizveriet durvis visām kļūdām,
tad arī patiesība pie jums nevarēs ienākt.